Viņa stāv pie šīs veļas mašīnas, rokās tur kaut kādu saburzītu papīra gabalu un neko nesaprot. “Cartier” — tā taču ir juvelierizstrādājumu firma
Četri simti piecdesmit… Ak! Pirmais august. Tātad – nopirkts aizvakar.
— Kas tā par padarīšanu, — pie sevis nomurmināja Helēna, gludinot čeku ar pirkstiem. — Zelta sieviešu rokassprādze. Kas te vispār notiek?
Bet taču aizvakar… Mairis strādāja līdz vēlam vakaram. Viņš taču teica, ka pārrunas ievilkās. Atbrauca tikai uz pusdienlaiku, pilnīgi izsmelts, izklaidīgs. Uzreiz devās dušā, tad klusi paēda un atkal aizsteidzās. Tas viss ir ļoti dīvaini.
Helēna apsēdās uz krēsla blakus veļas mašīnai. Četri simti piecdesmit. Tas taču ir vairāk, nekā viņa divos mēnešos laikā iztērē visai saimniecībai! Pagājušā gada atvaļinājums izmaksāja lētāk. Un nekādu rokassprādzi viņa nav saņēmusi. To gan viņa noteikti atcerētos — tādu neaizmirst, jo īpaši tāpēc, ka dzimšanas diena viņai bija… martā. Jau pusgads pagājis.
Varbūt viņš gatavoja dāvanu kāzu jubilejai? Līdz divdesmitajai kāzu gadadienai vēl divi mēneši, bet Mairis vienmēr visu plānoja iepriekš. Piesardzīgs viņš ir, ko tur liegties. Tikai četri simti piecdesmit — tas jau ir par traku, pat jubilejai. Viņi nekad nav šķērdējuši tik lielas summas dāvanām.
Viņa kaut kā piecēlās un aizgāja uz virtuvi. Vajag uzvārīt kafiju, mierīgi padomāt. Varbūt viņa kaut ko nav pareizi sapratusi? Varbūt tas ir… Nu, kā lai to saka… dāvana kādai svarīgai klientei? Maira uzņēmumā bija pieņemts dāvināt vērtīgas dāvanas partneriem. Lai gan rokassprādze ir sieviešu — tas jau ir dīvaini, ja domāts darījumu attiecībām.
Kamēr kafija burbuļoja, viņa atkal un atkal pārlasīja to čeku. Tas pats datums, summa. Pirkuma laiks — piecpadsmit trīsdesmit. Tātad dienas vidū bijis juvelierveikalā. Bet viņai teica, ka visu dienu sēdējis sapulcēs bez pārtraukuma. Un tieši tad piezvanīja vīrs, it kā kaut ko būtu sajutis. Helēna pat salēcās, it kā viņu pieķertu aiz rokas.
— Halo, — atskanēja vīra mīļais balss tembrs. — Kā mājās klājas? Kā tu? Es šodien atkal aizkavēšos, šie partneri ar savām prasībām pavisam nekaunīgi kļuvuši. Negaidi mani vakariņās, kaut kur pa ceļam ieēdīšu. Kā tu tur bez manis? Pēdējā laikā… maz esam kopā bijuši. Helēna saspieda klausuli. Gribēja jautāt — kur tu aizvakar iztērēji tik daudz? Bet mēle nepagriezās.
— Nē, nu ko tu, protams, — viņa atbildēja, cenšoties, lai balss skanētu kā parasti. — Strādā mierīgi, mīļais. Man pašai arī te pilnas rokas darba veļa, tīrīšana. Vakar vēl sāku vienu labu grāmatu — tik interesants detektīvs. Tā ka īpaši neuztraucies, viss kārtībā.
— Nu, lieliski. Tu man esi tik saprotoša, tik pacietīga. Man paveicies, goda vārds. Labi, jāskrien, zvana.
— Un es tevi, — atbildēja Helēna, un tikai tad, kad bija nolikusi klausuli, saprata, cik muļķīgi tas izklausījās.
Tagad viņa sēž pie virtuves galda, priekšā tvaikojoša kafijas krūze, un atkal izlikusi priekšā čeku. Varbūt piezvanīt uz juvelierveikalu? Uzzināt, kāds tas pirkums bija? Lai gan — ko viņa teiks? Labdien, mans vīrs pie jums vakar kaut ko nopirka, bet man dāvanu neiedeva? Smieklīgi.
Sieviete no Latgales laukiem dalās pieredzē kā ir dzīvot kopā ar vecākiem 41 gada vecumā
— Vienu mirklīti, lūdzu, es paskatīšos pēc jūsu čeka numura, — konsultante sacīja tādā tonī, it kā šādus zvanus saņemtu katru dienu. — Jā, redzu ierakstu. Rokassprādze, baltais zelts. Ļoti skaista lieta, izsmalcināta. Pircējs — vīrietis vidējos gados, tāds simpātisks, maksāja ar karti. Labi viņu atceros, jo viņš teica ļoti aizkustinoši, ka tā ir dāvana… Kā viņš tieši izteicās… visdārgākajai sievietei savā dzīvē.
— Liels paldies, — nomurmināja Helēna un pārtrauca zvanu.
Visdārgākā sieviete viņa dzīvē. Tātad — ne viņa. Jo nekādas rokassprādzes Helēnai nav un nav bijis. Visu dienu viņa mājās nevarēja nosēdēt mierā. Tad berza jau tāpat tīras virsmas, tad apsēdās ar grāmatu, bet uzreiz nolika malā. Domās visu laiku atkal un atkal atgriezās pie tā čeka.
Varbūt viņa pārspīlē? Varbūt tomēr ir kāds saprātīgs izskaidrojums? Darījumu dāvana, pateicība par lielu līgumu… Bet kam gan darbā dāvina tādas rokassprādzes? Un kāpēc tad slēpt no sievas? Vakarā, kad Mairis tā arī neparādījās, Helēna nolēma pārbaudīt viņu kopīgo bankas kontu. Viņi vienmēr bija atklāti viens pret otru finanšu jautājumos, paroles abi zināja, lielos izdevumus apsprieda. Vismaz agrāk apsprieda. Lai gan arī tagad viņš neko neslēpa…
Viņa ielogojās internetbankā un sāka pētīt izrakstu. Pirmais augusts, piecpadsmit trīsdesmit. Četri simti piecdesmit. Lūk, melns uz balta. Tātad nebija kļūdījusies. Nebija pati sev kaut ko iedomājusies. Tiešām nopircis. Un no viņas noslēpis. Helēna atgāzās atpakaļ krēslā, aizvēra acis. Divdesmit gadu laulībā tomēr. Viņa uzskatīja, ka viņiem viss kārtībā, ģimene stipra. Mairis— uzticams, godprātīgs vīrietis. Viņš viņu mīl un ciena. Viņi… nu, vispār, ir laimīgi. Bet tagad iznāk…
— Nepārdzīvo tik ļoti, — viņa sacīja skaļi. — Varbūt tas… vispār nav tas, par ko tu domā.
Kad pus divpadsmitos durvis čīkstēja, Helēna jau gulēja gultā un tēloja guļošu. Mairis klusi iegāja vannas istabā, tad ielīda zem segas un gandrīz uzreiz sāka krākt. Vai arī tikai tēloja — kurš to lai zina… Viņa gulēja ar atvērtām acīm līdz pat rītam. Klausījās, kā viņš elpo blakus, kā grozās, un domāja par to, ka vairs nepazīst šo cilvēku. Nemaz. Bet varbūt — nekad arī īsti nav pazinusi?
No rīta Mairis aizskrēja uz darbu kā parasti — ātri pabrokastoja, noskūpstīja viņu pierē, apsolīja vakarā atgriezties agrāk. Helēna tikai pamāja ar galvu un pasmaidīja.
— Vai tev viss kārtībā, mīļā? — jautāja Mairis, jau velkot uzvalku — to pašu, kurā kabatā viņa atrada čeku. — Tu šodien tāda nogurusi laikam?
— Nē, viss kārtībā, vienkārši slikti gulēju. Tie kaimiņi atkal līdz rītam mūziku dragāja. Ej jau, citādi uz sapulci nokavēsi.
Mairis pamāja un aizskrēja. Bet Helēna apsēdās pie galda un sāka plānot. Jo tā vienkārši šo lietu atstāt nedrīkst. Ir jāuzzina patiesība. Visa, kāda nu tā būtu.
Viņa piezvanīja uz darbu — uz firmu, kur dažkārt piepelnījās ar tulkojumiem, — un pateica, ka nebūs. Tad saģērbās ērti, paņēma somiņu un devās uz vīra biroju. Nolēma novērot, ko tur vairs — vienkārši paskatīties, kā viņš tur… strādā.
Birojs atradās augstā ēkā. Helēna apsēdās kafejnīcā pretī, pasūtīja kafiju un sāka gaidīt. Pus vienos Mairis iznāca no ēkas. Ne viens pats — kopā ar garu blondīni dārgā mētelī. Runājās, smējās. Tad iekāpa viņa mašīnā un aizbrauca.
Helēna izdzēra kafiju un noķēra taksometru.
— Sekojiet tai pelēkajai mašīnai, — viņa sacīja šoferim, jūtoties kā kādas detektīvfilmas varone. — Tikai nepamanāmi…
— Vīrs pa kreisi aizgājis? — ar sapratni pajautāja taksists, gados vecāks vīrs ar labdabīgu seju. — Skaidrs. Brauksim uzmanīgi, lai neizceltos.
Brauca kādas divdesmit minūtes, ne mazāk. Maira mašīna apstājās pie dārga restorāna. Helēna tādā nebija bijusi.
— Esam klāt, — klusi sacīja taksists. — Ko tālāk darīsim?
— Uz mājām, — viņa nočukstēja. — Braucam uz mājām. Ātrāk, lūdzu.
— Adresi nosauciet, — nomurmināja taksists.
Blondīne bija skaista, to viņa saprata uzreiz. Jauna, svaiga. Bet pati viņa… sieviete gados, kura pēdējos gados vairāk domāja par to, kādu biezpienu pirkt.
— Nejēga. Ko tad tu domāji? Ka viņš visu dzīvi uz tevi vien skatīsies?
Lai gan nē, tā nebija. Ne jau skatīties — viņš arī agrāk īpaši nelūkojās. Vienkārši bija blakus. Ierasti. Bet tagad… ir blakus kādai citai. Vakarā Mairis tiešām atnāca agri, kā bija solījis. Atnesa ziedus — baltas rozes, viņas mīļākās.
—Piedod man par vakardienu, mīļā, — viņš teica, skūpstot viņu vaigā ar tādu maigumu. — Pilnīgi noguris esmu no šīm pārrunām. Zini ko, varbūt šovakar kaut kur aiziesim? Uz teātri vai restorānu? Tu taču sen gribēji uz to jauno itāļu restorānu, atceries?
— Varbūt šovakar nevajag, — Helēna atbildēja, cenšoties runāt parastā tonī. — Labāk paliekam mājās, paskatāmies televizoru, kā agrāk.
— Kā vēlies, protams, mīļā, — piekrita Mairis, un viņa balsī Helēna sadzirdēja atvieglojumu. — Tad es pats pagatavošu vakariņas. Atceries, kā agrāk brīvdienās saimniekoju? Tu tik sēdi un atpūties. Un tiešām pagatavoja vakariņas.
— Atceries, kā pirmajā laulības gadā katru sestdienu šādas vakariņas rīkojām? Tu toreiz vēl teici, ka es gatavoju labāk nekā tava māmiņa. Meloji, protams, bet man patika to dzirdēt. Labi laiki bija, vai ne? Jauni bijām, muļķīgi. Domājām, ka visa dzīve priekšā, kā viens vienīgs svētki būs.
— Jā, labi laiki bija.
— Un tagad? Vairs nav labi?
— Kas tev par jocīgiem jautājumiem? Protams, labi. Mums taču viss kārtībā. Vienkārši… cits laiks tagad, saproti? Esam pieauguši, nopietnāki kļuvuši. Tas jau normāli mūsu vecumā.
Helēna pamāja ar galvu un vairs neko nejautāja. Un kam gan? Ko viņš lai saka — satiku jaunu skaistuli un iemīlējos? Vakariņoja gandrīz klusējot. Nākamajā rītā viņa pamodās ar stingru lēmumu — jānoskaidro, kas tā par sievieti. Viņa atkal devās pie Mihaila biroja. Šoreiz kafejnīcā nesēdēja, bet apsēdās uz soliņa tuvējā skvērā. Bija pavēss, smalks lietutiņš smidzināja, bet Helēna pacietīgi gaidīja.
Pusdienlaikā Mairis parādījās atkal. Un atkal ne viens. Tā pati blondīne, tas pats dārgais mētelis. Gāja, runājās. Tad apstājās pie kādas dzīvojamās mājas kāpņutelpas. Mihails izvilka atslēgas. No sveša dzīvokļa! Helēna pierakstīja, kurā logā iedegās gaisma. Trešais stāvs, stūra dzīvoklis. Pierakstīja adresi telefonā.
Nākamajā rītā, kad vīriņš bija devies uz darbu, Helēna devās uz to adresi. Kāpņutelpā sēdēja apsargs. Pagāja kādas divas stundas, ne mazāk. Beidzot no kāpņutelpas iznāca tā pati blondīne. Tagad Helēna varēja viņu kārtīgi aplūkot. Viņa pienāca pie apsarga — gados vecs vīrs ar labdabīgu seju.
— Atvainojiet, varbūt varat palīdzēt, — Helēna sāka, cenšoties runāt nepiespiesti, — te strādā viena meitene, gara blondīne, ļoti simpātiska. Tikko ienāca. Mums bija norunāta tikšanās, bet es aizmirsu, kurā uzņēmumā viņa strādā.
— Ā, Viktoriju Andrejevu domājat? — uzreiz saprata apsargs. — No “Imidž Studijas”, sestais stāvs. Laba meitene, pieklājīga. Mūsdienās retums. Lūk, lifts pa labi, varat kāpt augšā.
— Liels paldies, — Helēna uzsmaidīja un izgāja ārā.
Kas patiesībā izrādījās šī sieviete bija ļoti neticami un negaidīti. To uzzini otrajā lapā
